Blackelizabeth |  Jaunumi | RACEDOG KAUSS 2014

RACEDOG KAUSS 2014

10.05.2014

RaceDog Kausam gatavojāmies jau kopš marta, jo biju viena no sacensību organizatorēm. Kopā ar RACEDOG LATVIA komandas biedriem - gan taisījām talku, gan organizējām koptreniņus.
Nedēļu pirms sacensībām mūsu mājās apmetās - Pasaules čempions Igors Tracz (Igor Tracz, Polija), kopā ar desmit jauniešiem un junioriem, kuri atbraukuši uz treniņnometni Latvijā.

Liels paldies - Ingūnai, Pēterim, Līvai, Edijam, Jānim, Didzim, Antai, Sarmītei, Ivetai, Kristai, Mārtiņam, Olafam, Elīnai, kuri mums palīdzēja sagatavot trasi.

Sacensībās liels paldies - Gundegai, Fanijai, Mārtiņam Š, Lainei, Sarmītei, Kristapam, Ilzei, Kasparam, Mārcim, Ģirtam, Sandrai, Ivetai, Andrim, Valteram, Sašam, Rūtai un visiem, kas stāvēja trasē, teltīs, reģistrācijā, visiem, kuri strādāja.

Šajās sacensībās startēju kopā ar Buci. Startā mums ļoti izpalīdzēja Igauņu draugi, ar kuriem sapazinos "Metsatoll" koncerta laikā. Bucis bija pilnībā gatavs, un startā aizgāja labāk nekā Traca suņi.
Sacensību trase ir ļoti tehniska. Daudz līkumu, grūtas smilšainas trases daļas, kurās daudz spēka tur pats suns.
Diemžēl ceturtais līkums - izņēmu nepareizi trases līkuma trajektoriju (uh, cik ļoti negribējās, lai treneris šo redz :) ) un esmu kokā iekšā. Jūtu milzīgas labās rokas sāpes, bet tas nekas, pieceļos no kritiena un turpinu trasi. Bucis velk stiprāk un ātrāk.

Pēc pāris līkumiem, saprotu, ka nevaru pakustināt rādītājpirkstu un garo pirkstu, plaukstas sāpes ar katru brīdi pieaug. Nevaru nospiest ne bremzi, ne arī pārslēgt ātrumus velosipēdam.

Ļoti tehnisks pagrieziens un es vēlreiz krītu. Bucis stāv, skatās. Tikko kā pieceļos - jau velk. Sapinamies. Atkal krītu. Pieceļos. Atkal sapinamies. Pazaudējām vismaz divas minūtes, kamēr fotogrāfs Andris pieskrien un pietur suni. Pieceļos, apskatu roku (pirms tam nebija laika) un saprotu, ka viņa nav vienkārši atsista. Esam nobraukuši pustrasi.
Saņēmos un uzkāpu uz velosipēda (tikko kā pie Buča piegāja Andris, šis mierīgi stāvēja kā startā). Aizgājām. Bucis vilka kā uz 'vella paraušanu' - nevarēju piemīt tik ātri.
Meža posmā (līkumota trase, pret kalnu, nelīdzena) pārslēgties nevarēju, tādēļ Bucis izvilka visu uz savu spēku). Pie smilšainā kalna (lielākais kalns trasē) bijām abi jau tik izpumpējušies, ka uzbraucām ļoti mierīgā tempā. Jūtot, ka tuvojas finišs - Bucis atkal pieliek tempu.
Vienīgais par ko tobrīd spēju domāt bija - kā piemīt, kā sāp roka, un kā mani gaida finišā Mārtiņš. Tās ir domas sekundes simtdaļās, kuras skrien cauri galvai.

Finiša teltij garām. Esmu tik piekususi, ka tikko kā pielieku kājas pie zemes, Bucis mani parauj uz stake-out pusi, ka nenoturos un nokrītu. Raimonds un Inga ātri atkabina suni, bet Rūta un Juris uzreiz mani pieceļ augšā un ved pie ārsta Jāņa, pirms esmu pat ko paguvusi pateikt.

Pie ārsta man sākās krampju lēkme. Kājas un rokas kratās un nevar mierīgi nosēdēt. Apsien roku. Kad aizgāju pie Mārtiņa, kurš tobrīd reģistrēja visus finišā iebraucējus - roka jāu sāpēja tiktāl, ka varēja sienas skrāpēt. Viņš mani nomierina.
Mamma, kura bija starta tiesnesis kopā ar Gundegu arī mani nomierina.

Apbalvojam visus uzvarētājus, nedaudz novācam sacensību starta/finiša apkārtni un Mārtiņš mani aizved uz traumām.
Tālāk - skats tāds - no abām pusēm uzliktas metāla plāksnes, apbintēta roka un milzīgas sāpes, sāpes, sāpes, jo ir ielauzts pirksta kauls (saucamais boksa kauls).

Paldies Mārtiņam un Agņeškai, kas ātri noreāģeja ar medicīnu. Paldies visiem, kas palīdzēja pēc mana finiša.

Sacensības ir beigušas. Man 5. vieta.

Un tomēr neskatoties uz to, ka ielauztais pirksts nav sadzījis, es startēšu 11. maijā Igaunijā.

Portatīvie datori Datori Datortehnika Rezerves daļas